Nolēmu kaut ko uzrakstīt par manu darbu... Strādāju kompānijā C.S.I. SA. Tātad mans pirmais projekts šeit Peru atrodās 25 min brauciena attālumā no ostas pilsētiņas Ilo... Tas industriālās krāsošanas projekts - Energokompānijas EnerSur mola(doku) krāsošanas projekts... Krāsojamais objekts ir 0.5 km līdz 1.2km attālumā no krasta uz okeāna :-) Šajā projektā mans tiešais uzdevums ir kontrolēt izmaksas un budžeta izpildi, kā arī palīdzēt viņiem ieviest PMI (Project Management Institute) vadlīnijas projektu vadīšanā un realizācijā.
Ar nākamo pirmdienu man tiek dots klāt jauns projekts Limā galvaspilsētā... Līdz ar to no pirmdienas galvenokārt uzturēšos Limā. Jaunais projekts ir gāzes vadu instalācija 30-stāvu viesnīcai, kas šobrīd tiek celta. Būšu projekta vadītāja labā roka :-)
Peru ir kontrastu zeme... Laikam jau nebūšu pirmā, kas to saka, bet tā tiešām ir –nabadzība blakus bagātībai, lietus plūdi blakus mūžam sausam tuksnesim, vai sniegoti kalni blakus amazones džungļiem...
Šeit vislielākais mans ieguvums ir tieši sociālās dzīves skatījums un jaunie draugi...
Patiesībā šeit domāšana ir pilnīgi citāda nekā Eiropā... Šeit cilvēkiem pirmajā vietā ir ģimene, tad draugi un tikai tad darbs un nauda! Stipras ģimenes šeit ir vērtība. Ģimene, kurā dzīvoju ir fantastisks piemērs tam kā cilvēki dzīvojot laulībā 24 gadus spēj joprojām mīlēt viens otru patiesi un skaisti – sēdēt restorānā un lūkoties viens otrā ar mīlestības pilnu skatienu un smaidīt – smaidīt dziļi sirdī, dvēselē un tad tas viss top redzams arī fiziskā plaknē... Turklāt, viņu bērni, kas izbaudījuši šo ģimenes mīlestību ir talantīgi, viņos ir miers un piepildījuma sajūta... Man pat grūti to aprakstīt - viņi ir tik nosvērti, laimīgi, viņi zin, ko grib, attīsta savus talantus - dzīve ir sakārtota, dzīvojot vecāku paspārnē ... Mīlestība un sirds siltums šeit jūtams ik uz soļa... Tas ir fantastiski...
Lielākoties bērni šeit dzīvo pie vecākiem līdz brīdim, kad apprecās... Ja, piemēram, tev ir 24 gadi, un tu joprojām dzīvo pie vecākiem, tad mamma tev var mierīgi aizliegt iet tusēties jau trešo vakaru pēc kārtas šajā nedēļā, jo tev nav bijis laika sakārtot savu istabu... Man tas dažreiz šķiet komiski, ka šeit jaunieši it kā ir pieauguši, bet joprojām ir bērni, joprojām viņi paši nepazinās, ka darbs būtu jāpadara pirms kāds uz to norādīs, turklāt vecākiem ir liela vara pār bērnu, kamēr vien viņš dzīvo vecāku mājās, un bērni to arī respektē! Bērni šeit ilgāk izbauda bērnību un jaunību, atšķirībā no eiropiešiem, kas ātrāk kļūst pieauguši un patstāvīgi un lai gan salīdzinoši gudrāki, bet tai pat laikā sociāli vientuļi...
Draudzībai šeit ir liela vērtība. Cilvēki atbalsta viens otru visās dzīves situācijās, patiesi rūpējas viens par otru. Sociālā dzīve vispār ir ļoti aktīva, nepārtraukti ielas un krodziņi ir pilni ar cilvēkiem, kas vienkārši izbauda mieru un laiku kopā ar draugiem vienkārši tērzējot, spēlējot spēles, ēdot saldējumu utt...
Šeit valda brīnišķīgs miers – šķiet, ka stresa vispār nav... viss rit savu gaitu, var pat teikt, ka peruāņiem ir savs peruāņu laiks – viņi nekad nekavē un viss notiek laikā vismaz pēc viņu izpratnes, ja neskaita to, ka vēl gandrīz neviena tikšanās pusotra mēneša laikā kopš esmu šeit nav notikusi laikā (vismaz ar 30 min nokavēšanos) vai arī, ka ja kaut kas tiek sarunāts uz noteiktu laiku, tad visdrīzāk, ka izpildīts tas tiks daudz vēlāk – ja sarunā, ka no rīta, tad visdrīzāk ka realitātē ar to jāsaprot vakars; ja nākamajā dienā, tad reāli tas notiks pēc trīs dienām; ja pēc nedēļas, tad realitātē varbūt pēc divām...
Satiksme šeit ir drausmīga – bet, kad pierodi pie tās, tad tā šķiet nedaudz uzjautrinoša, jo katrs brauc kā grib... Pilsētā pirms katra krustojuma vai šķēršļa taksometru vadītāji pīpinās. Pirms krustojuma pīpina, jo netaisās apstāties, lai gan neredz vai uz krustojuma šķērsielas kāds brauc vai nē, jo skatu pilsētā aizsedz mājas – līdz ar to viņi pīpina, lai brīdinātu to, kas iespējams atrodas uz šķērsielas, ka viņi tuvojas, un ka viņam viņiem būtu jādod ceļš... :-) Nekad nav skaidrs, kurš ir galvenais ceļš un kurš nē, līdz ar to visi tikai brauc un pīpinās, spraucās iekšā visās iespējamās spraugās, lai tikai ātrāk tiktu uz priekšu... :-) Un neviens nestreso par nemākulīgiem braucējiem vai nekauņām, kas aizspraucas priekšā, jo šeit visi tā dara... Tas skaitās pavisam normāli... :-)
Mājupceļš uz Arekipu... Esmu Kusko autoostā... Lai gan autoosta ir diezgan briesmīga, tomēr šeit pat atvēlēta vieta Dieva lūgšanai...Autobuss no autoostas atiet ap plkst.: 20:30 un pēc ~ 2 stundām apstājas sastrēgumā... Ārā ir nakts un drausmīgi līst lietus...
Kā izrādās ir sākušies plūdi... Upe izgājusi no krastiem utt...
Tā autobuss nostāv uz vietas līdz par ~9:00 rītā... kad beidzot rinda sāk kustēties, jo acīmredzot ir atbrīvots ceļš no šķēršļiem... Tad arī fotografēti tālākie skati... Plūdu sagrautas mājas, peldošas govis un priekšā viens vienīgs ūdens un protams kalni...
Tālākais ceļš nepātraukti vijas apkārt kalniem...
Pēc pāris stundām apkārt plešas sniegā tīti kalni... skaisti... Un vēl pēc pāris stundām jau tuksnesis - pelēkiem vulkāniskiem putekļiem klāts tuksnesis...
Tā nu es vienā dienā braucot no vienas pilsētas uz otru Peru piedzīvoju - plūdus, sniegotus kalnus, tuksnesi... Vēl tikai pietrūka džungļi, bet tie jau tur pat vien blakus bija - Maču Piču pakājē... Kur došos citā reizē... :-))
Chinchero baznīca, kas iekšpusē rotāta vienā zeltā, kā jau lielākā daļa baznīcu šeit Peru. Šī fotogrāfija uzņemta slepeni, jo baznīcās šeit aizliegts fotografēt...
Kusko ceļojuma otrā diena... Pa nakti jau sācies lietus...
Kusko centrālais laukumsKokas konfektes :-) Kārtējās inku celtnes... Šoreiz Saqsaywaman Tipon inku ūdens sistēmas Kā jau minēju šī diena bija lietaina..., un tā rezultātā bija atcelti visi vilciena reisi uz Maču Piču... Līdz ar to nolēmu doties uz Arekipu jau šai pat vakarā...
Ierodamies pirmajā apskates objektā Pisak (Pisaq)... Inku un vēl senāku iedzīvotāju celtnes un tempļi augstu kalnos.... Turpat arī redzama seno iedzīvotāju apūdeņošanas sistēma, kas ļāva tiem ilgus gadus (līdz laikam, kad spāņi iekaroja šīs zemes un kā prioritāti uzstādīja zelta ieguvi) nodarboties ar veiksmīgu lauksaimniecību augstkalnu reģionos... Patiesībā šī apūdeņošanas sistēma darbojas vēl šodien.Pisaq atrodas ļoti augstu kalnos 2970km virs jūras līmeņa...
Un protams, ka man kā nepieradušai kalnos kāpējai piemetās augstuma slimība - vēdersāpes - baigie krampji... :-) Pret šo slimību dabiskās zāles ir Kokas lapu tēja, kas gan man nebija tur uz vietas Pisaq kalnos pieejama, tomēr dubultā Ibumetīna deva kā izrādās arī palīdz :-)) Starp citu kokas lapu tēju jau esmu dzērusi šeit Peru kādas 3 reizes.Pēc izskata - izkaltētās kokas lapas izskatās kā lauru lapas... Pati tēja garšo kā parasta zāļu tēja... Nekas īpašs... Šī, kas fotogrāfijās redzama, bija par brīvu pieejama viesnīcā Kusko jebkuram viesnīcas apmeklētājam...
22.01.2010. plkst. 20:30 paredzēts izbraukt no Arekipas autoostas, bet, kā jau pie Peruāņiem pierasts, nekas nenotiek tā kā plānots un autobuss attiet tikai 21:30... :-)
23.01.2010. plkst 8:15 iebraucam Kusko
Tiek ieplānots pirmās divas dienas doties apskatīt dažādus inku apskates objektus un trešajā dienā uz Maču Piču...
Pirmā vieta, kur mūs aizved gids ir vietējais tirdziņš, kur iespējams iegādāties dažādus pašdarinātus Peruāņu izstrādājumus.
Turpat tirdziņam blakus ir cilvēki, kas pelna naudiņu, atļaujot sevi nofotografēt. Vecajai kundzītei par fotogrāfēšanos samaksāju 2 soles jeb ~33 santīmus... :-)
Peru laukos (un principā vispār visā valstī) valda nabadzība... Braucot autobusā un skatoties pa logu nepārtraukti pārņem domas par to, kāpēc tā???... Kāpēc cilvēki nedara kaut ko lietas labā... Bet šķiet, ka šeit tas jau ir dzīvesstils un ir labi tā kā ir... un tas ir diezgan briesmīgi un baisi, jo sevišķi redzot tos barus bērnu, kas tirgo savu vecāku darinātos priekšmetus uz ielām... Un šķiet, ka viņiem tas jau asinīs no bērna kājas un tāpat viņi darīs ar saviem bērniem un tā no paaudzes uz paaudzi...
Pa ceļam uz apskates objektiem nepārtrauki apbraucam akmeņu nogruvumus no kalniem... Jap, dažbrīd sametās baisi, kad ienāk prātā doma, ka kas tāds varētu uzkrist mūsu autobusam... :-)
Vienmēr un visur priekšā ir ielu tirgotāji, kas ierodoties tūristu autobusam jau stāv pie autobusa durvīm un katram mēģina kaut ko notirgot...
