Peru ir kontrastu zeme... Laikam jau nebūšu pirmā, kas to saka, bet tā tiešām ir –nabadzība blakus bagātībai, lietus plūdi blakus mūžam sausam tuksnesim, vai sniegoti kalni blakus amazones džungļiem...
Šeit vislielākais mans ieguvums ir tieši sociālās dzīves skatījums un jaunie draugi...
Patiesībā šeit domāšana ir pilnīgi citāda nekā Eiropā... Šeit cilvēkiem pirmajā vietā ir ģimene, tad draugi un tikai tad darbs un nauda! Stipras ģimenes šeit ir vērtība. Ģimene, kurā dzīvoju ir fantastisks piemērs tam kā cilvēki dzīvojot laulībā 24 gadus spēj joprojām mīlēt viens otru patiesi un skaisti – sēdēt restorānā un lūkoties viens otrā ar mīlestības pilnu skatienu un smaidīt – smaidīt dziļi sirdī, dvēselē un tad tas viss top redzams arī fiziskā plaknē... Turklāt, viņu bērni, kas izbaudījuši šo ģimenes mīlestību ir talantīgi, viņos ir miers un piepildījuma sajūta... Man pat grūti to aprakstīt - viņi ir tik nosvērti, laimīgi, viņi zin, ko grib, attīsta savus talantus - dzīve ir sakārtota, dzīvojot vecāku paspārnē ... Mīlestība un sirds siltums šeit jūtams ik uz soļa... Tas ir fantastiski...
Lielākoties bērni šeit dzīvo pie vecākiem līdz brīdim, kad apprecās... Ja, piemēram, tev ir 24 gadi, un tu joprojām dzīvo pie vecākiem, tad mamma tev var mierīgi aizliegt iet tusēties jau trešo vakaru pēc kārtas šajā nedēļā, jo tev nav bijis laika sakārtot savu istabu... Man tas dažreiz šķiet komiski, ka šeit jaunieši it kā ir pieauguši, bet joprojām ir bērni, joprojām viņi paši nepazinās, ka darbs būtu jāpadara pirms kāds uz to norādīs, turklāt vecākiem ir liela vara pār bērnu, kamēr vien viņš dzīvo vecāku mājās, un bērni to arī respektē! Bērni šeit ilgāk izbauda bērnību un jaunību, atšķirībā no eiropiešiem, kas ātrāk kļūst pieauguši un patstāvīgi un lai gan salīdzinoši gudrāki, bet tai pat laikā sociāli vientuļi...
Draudzībai šeit ir liela vērtība. Cilvēki atbalsta viens otru visās dzīves situācijās, patiesi rūpējas viens par otru. Sociālā dzīve vispār ir ļoti aktīva, nepārtraukti ielas un krodziņi ir pilni ar cilvēkiem, kas vienkārši izbauda mieru un laiku kopā ar draugiem vienkārši tērzējot, spēlējot spēles, ēdot saldējumu utt...
Šeit valda brīnišķīgs miers – šķiet, ka stresa vispār nav... viss rit savu gaitu, var pat teikt, ka peruāņiem ir savs peruāņu laiks – viņi nekad nekavē un viss notiek laikā vismaz pēc viņu izpratnes, ja neskaita to, ka vēl gandrīz neviena tikšanās pusotra mēneša laikā kopš esmu šeit nav notikusi laikā (vismaz ar 30 min nokavēšanos) vai arī, ka ja kaut kas tiek sarunāts uz noteiktu laiku, tad visdrīzāk, ka izpildīts tas tiks daudz vēlāk – ja sarunā, ka no rīta, tad visdrīzāk ka realitātē ar to jāsaprot vakars; ja nākamajā dienā, tad reāli tas notiks pēc trīs dienām; ja pēc nedēļas, tad realitātē varbūt pēc divām...
